Mēs ar vīru esam vienkārši lauku cilvēki – visu mūžu nodzīvojām laukos, bet mūsu dēls aizbrauca dzīvot uz Rīgu, tur iepazinās ar meiteni un apprecējās.
Vedeklai nesen palika 30 – īsta jubileja. Dēls jau laikus pateica, ka svinēs dārgā Jūrmalas restorānā un mierīgi piebilda, ka visi viesi dāvinās naudu. Mums ar vīru nācās aizņemties no kaimiņiem un vēl pielikt klāt savus iekrājumus.
Beidzot pienāca ilgi gaidītā diena. Mēs ar vīru pasniedzām jaunajiem aploksni ar naudu un apsēdāmies pie galda. Tomēr ēdienu izvēle mūs pārsteidza – galvenokārt tika piedāvāti suši, dažādi jūras veltes un citi eksotiski ēdieni, kas bija iemērkti šķidrumā. Visu vakaru pavadījām kā vieglo ēdienu cienītāji. Kad vakars jau bija galā, es vairs nevarēju izturēt – bija pienācis brīdis, kad nācās rīkoties, un es pieņēmu lēmumu, ko uzskatīju par nepieciešamu. Un jā, es nesūdzos par to.
Stāstu, ko es izdarīju 👇
Mēs ar vīru esam pavisam vienkārši cilvēki, visu dzīvi pavadījuši laukos – starp svaiga siena smaržu un putnu dziesmām. Dzīve bija tāda, kāda jābūt laukos – darbs dārzā, vakari pie krāsns, un viss bija mierīgs un harmonisks.
Mums izauga brīnišķīgs dēls – gudrs un labs puika. Skolā viņam vienmēr veicās izcili, un mēs ar vīru nekad neesam žēlojuši spēkus, ai sniegtu viņam izcilas izglītības iespējas.
Kad viņš pārcēlās uz galvaspilsētu studēt, mēs, protams, bijām nedaudz satraukti, taču vienlaikus jutām lielu lepnumu. Drīz viņš atrada darbu, sastapa savu partneri un kopā viņi sāka veidot savu dzīvi.
Viņiem piedzimis bērniņš, jau divus gadus vecs. Laiks skrien, un tagad mēs viens otru vairs neredzam tik bieži, kā gribētos.
Nesen vedeklai bija apaļa jubileja – 30 gadi. Dēls jau laikus mūs uzaicināja uz svinībām un tā neuzkrītoši pieminēja, ka visi viesi dāvinās naudu.
Protams, tukšām rokām jau neiesi, vai ne? Mums nācās aizņemties līdzekļus no kaimiņiem un papildināt tos ar mūsu uzkrājumiem, ko bijām iekrājuši jumta remontam. Kopumā sanāca diezgan liela summa, bet mēs bijām apmierināti – galu galā, tā taču bija svinīga diena.
Jubileju svinēja greznā restorānā, kurā es nekad iepriekš nebiju bijusi. Mums tas viss bija kā no citas pasaules – spīdīgs interjers, oficianti baltās cimdos, skaļa mūzika… viss šķita tik svešs un nedaudz apžilbinošs.
Zāles vidū stāvēja galds ar visām dāvanām – spožas kastes, lentītes, visa kā. Es arī piegāju un klusi noliku tur mūsu aploksni…
Noskaidro, kas notika tālāk, un kā tas viss beidzās.
Turpinājumu lasi otrajā lapā
